Cilvēki man jautā stikla vai elektriskās mājas krūzēšanai. Neviens neizmanto uguni, abi sūknis, šķiet vienādi. Tā nav.
Elektrība darbojas ar akumulatoru. Tā ir visa problēma. Mana mugura aizslēdzas, es to satveru, nospiežu - miris. Aizmirsu uzlādēt. Līdz brīdim, kad tas uzlādē, es paņēmu ibuprofēnu un vairs neuztraucos. Vai arī es to uzlādēju, nolieku malā, pēc divām nedēļām tas ir iztukšots, sēžot. Litijs to dara. Fizika. Bet fizika nepalīdz, ja šobrīd sāp.
Tīrīšana ir sliktāka. Vārsti, pieslēgvietas, spraugas, kuras nevar aizsniegt ar alkoholu. Mitrums nokļūst, ap blīvēm uzkrājas pelējums. Lielākā daļa modeļu pilnībā nesadalās. Jūs noslaukāt ārpusi, kamēr iekšpuse trūd.
Stikls ar rokas sūkni to visu izlaiž. Nav akumulatora, nav gaidīšanas. Paņemiet to, izspiediet spuldzi, gatavs. Stikls gluds, viena salvete, bez stūriem. Skatieties-pārāk -, vērojiet, kā paceļas āda, ziniet, kad apstāties.
Elektriskā ietaupa roku darbu. Ja dienā uzņemat divdesmit cilvēkus vai satvēriens ir vājš, iespējams, tas ir tā vērts. Mājām? Vienai personai, kura vienkārši vēlas, lai tas darbotos, kad tas sasniedz? Stikls.
RIBON MED izmanto borsilikātu. Paliek dzidrs, neskrāpējas, iztur normālus kritienus. Vienkārši, tā ir būtība.
